Pārskats (Tulkojumu nodrošina RealEscort Translate. - Klikšķiniet šeit, lai skatītu oriģinālo tekstu.) (Klikšķiniet šeit, lai redzētu tulkoto tekstu)

Dører som aldri vil la seg lukke igjen, kropp eller sjel

Isabella er der i kropp og det rent materielle, men der føler jeg det stopper også. Hennes øyne er rammet inn i dyptsittende mørke ringer, og tilstedeværelsen er litt som et maleri som en scroller nedover i en "Instagram"-feed, det bare er der og man glemmer hva en ser likefort som fingertuppene forlater skjermen. Fargene er fine og motivet til dels behagelig, men det er forgjengelig og forglemmelig. Utfordringen er ikke at det er det ytre som gjør det hele forgjengelig og forglemmelig, det er mangelen på noe annet og en tilstedeværelse som gir uttrykk for at du er nummer 12 den dagen og jo fortere dørhåndtaket blir lukket bak deg desto bedre. Min frykt er den at det er for mange timer på disse spesifikke latina-forankrete individene, og at det hele blir en eneste lang indutsri-lignende tilnærming til yrket de har valgt å tre inn i.

Problemet ligger i at det er en positiv (vel høyst disukterbart) ting for "de" (dette er ikke sagt med tanker om å være generaliserende/rasistisk, men sagt på bakgrunn av den faktiske arbeidsmessige organisatoriske realiteten), men ikke for "oss", for å si det veldig forsiktig. Videre så tror jeg at det kan være lurt å se etter dato for ankomst, og at desto lenger tid som går fra ankomst og til faktisk ønsket møte-dato, desto større er sannsynligheten for at et møte blir preget av en tilstedeværende uunngåelighet som ikke kan oppleves som annet enn kaldhet, om en selvfølgelig ikke er kald selv og bare ønsker"å få det gjort". Det vel jo nok alltids være noen tilhørende/befinnende i den gaten også.

Det positive er dog at bildene stemmer, likevel med en klar grad av retusjering/touch-ups/filter/strategisk sminking/positurer osv. Virkeligheten er vel alltid verre eller da forekommer i en mer redusert grad enn fiksjonen, dessverre, og det er jo nettopp dette det hele befinner seg nedsynket i, en fiksjon. Valget av lokalisasjon er bra, men delt av flere andre under samme vaiende flagg, vel bostedet er delt 9.9 av 10 ganger (fra min erfaring). Så her er det bare å belage seg på å møte kunder (noe jeg har gjort flere ganger), ettersom de som tar for seg kommunikasjonen ikke bryr seg om å tidsmessige beregne ulike ankomst-tider for de som skal møte de ulike bak døren, dessverre....

^
Et "tips" er å se på annonse-teksten, om du ønsker å unngå kollektive-botilstander, ettersom de ikke akkurat er de skarpeste knivene i skuffen, og simpelthen klipp-og-limer det samme for alle jentene som neste alltid er under samme tak. (dette er for de som verdsetter mer "privacy")

Jeg har lagt merke til at flere har kommentert dette tidligere, med frustrasjon som veldig forståelig utgangspunkt, hvor det som har blitt kommentert omhandler både profilenes tjeneste-utvalg men også da muligheten for og forhånds-avtale. Begge de to sistnevnte tingene kan man simpelthen fullstendig glemme, alt som står av tjenester er ikke overlappendende med hva som blir tilbudt på andre siden av døren (vel jo både og, noe tilbys men mye tilbys svært selektivt). Videre så kan jeg nevne at veldig mange "vanlige" inkluderte tjenester blir her tilbudt for ekstra kostnad, i form av utelukkende kontanter, så selv prisene er på mange måter misvisende. Forhånds-avtale er også helt utelukket ettersom det opereres med en første-mann-til-mølla og "samlebånd prinsippet". Med andre ord, de vil aldri under noen omstendigheter avtale på forhånd, i beste fall et par timer, men det er hvor langt det strekker seg. Nevner dette ut ifra erfaring.


Det er fært og ubehagelig å ordlegge meg på denne måten, men det er simpelthen virkeligheten så hva skal en ellers gjøre? Selvfølgelig kan man legge på filter og redigere ting til det bedre, men virkeligheten er virkeligheten. Alt annet vil være en tildekking av det som oppleves gjentatte ganger, hvorav jeg har for nysgjerrighetensskyld møtt Isabella mer enn en gang, for å se om det var snakk om "en dårlig dag", vel, det var det altså ikke slik jeg erfarte..

Durvis, kas nekad vairs neaizvērsies, ķermenis vai dvēsele

Isabella ir tur ķermenī un tīri materiālajā, bet tur es jūtu, ka tas arī apstājas. Viņas acis ir ietvertas dziļi sēdošos tumšos riņķos, un klātbūtne ir nedaudz kā glezna, pa kuru ritina lejup “Instagram” plūsmā, tā vienkārši ir tur, un aizmirst, ko redz, tikpat ātri, kā pirkstu gali atstāj ekrānu. Krāsas ir jaukas un motīvs daļēji patīkams, bet tas ir pārejošs un aizmirstams. Izaicinājums nav tas, ka ārējais padara visu pārejošu un aizmirstamu, bet gan kaut kā cita trūkums un klātbūtne, kas izsaka, ka tu esi numurs 12 tajā dienā un jo ātrāk durvju rokturis aizveras aiz tevis, jo labāk. Mana bailes ir tā, ka šiem konkrētajiem latīņu izcelsmes indivīdiem ir pārāk daudz stundu un ka viss kļūst par vienu garu industriālam līdzīgu pieeju profesijai, kurā viņi izvēlējušies ienākt.

Problēma slēpjas tajā, ka tas ir pozitīva (nu, ļoti apspriežama) lieta “viņiem” (tas nav teikts ar domu būt vispārinošam/rasistiskam, bet teikts, pamatojoties uz faktisko darba organizatorisko realitāti), bet ne “mums”, lai teiktu ļoti piesardzīgi. Tālāk es domāju, ka varētu būt gudri paskatīties uz ierašanās datumu un ka jo ilgāks laiks paiet no ierašanās līdz faktiskajam vēlamajam tikšanās datumam, jo lielāka ir varbūtība, ka tikšanās būs caurstrāvota ar klātesošu neizbēgamību, ko nevar uztvert citādi kā aukstumu, ja vien tu pats protams neesi auksts un vienkārši vēlies “to izdarīt”. Noteikti vienmēr atradīsies kādi, kas pieder/atrodas arī tajā ielā.

Pozitīvais tomēr ir tas, ka bildes atbilst, tomēr ar skaidru retušēšanas/touch-ups/filtru/stratēģiskas grimošanas/pozēšanas utt. pakāpi. Realitāte vienmēr ir sliktāka vai tad parādās samazinātākā pakāpē nekā fikcija, diemžēl, un tieši šajā viss ir iegrimis – fikcijā. Atrašanās vietas izvēle ir laba, bet to dala vairāki citi zem tā paša plīvojošā karoga, nu dzīvesvieta ir dalīta 9,9 no 10 reizēm (no manas pieredzes). Tātad šeit atliek tikai sagatavoties satikt klientus (ko esmu darījis vairākas reizes), jo tie, kas nodarbojas ar komunikāciju, neuztraucas par laika aprēķināšanu dažādiem ierašanās laikiem tiem, kas satiksies ar dažādajiem aiz durvīm, diemžēl....

^
Viens “padoms” ir paskatīties uz sludinājuma tekstu, ja vēlies izvairīties no kolektīvām dzīvesvietām, jo viņi nav gluži asākie naži atvilktnē un vienkārši kopē un ielīmē to pašu visām meitenēm, kas gandrīz vienmēr ir zem viena jumta. (tas ir tiem, kas novērtē vairāk “privacy”)

Esmu pamanījis, ka vairāki to ir komentējuši iepriekš, ar frustrāciju kā ļoti saprotamu sākumpunktu, kur komentētais skar gan profilu pakalpojumu klāstu, gan arī iespēju un iepriekšēju vienošanos. Abas šīs pēdējās lietas var vienkārši pilnībā aizmirst, viss, kas rakstīts par pakalpojumiem, nepārklājas ar to, kas tiek piedāvāts otrā pusē durvīm (nu jā, gan un, kaut kas tiek piedāvāts, bet daudz kas tiek piedāvāts ļoti selektīvi). Tālāk varu pieminēt, ka ļoti daudzi “parastie” iekļautie pakalpojumi šeit tiek piedāvāti par papildu maksu, tikai skaidrā naudā, tāpēc pat cenas daudzējādā ziņā ir maldinošas. Iepriekšēja vienošanās arī ir pilnībā izslēgta, jo tiek darbināts ar pirmā-cilvēka-pie-dzirnavām un “konveijera principu”. Citiem vārdiem, viņi nekad nekādos apstākļos nevienosies iepriekš, labākajā gadījumā pāris stundas, bet tas ir, cik tālu tas sniedzas. Minu to no pieredzes.

Ir dīvaini un nepatīkami izteikties šādā veidā, bet tā vienkārši ir realitāte, tāpēc ko gan citādi darīt? Protams, var uzlikt filtru un rediģēt lietas uz labo pusi, bet realitāte ir realitāte. Viss cits būtu tā aizsegšana, kas tiek piedzīvots atkārtoti, kur es ziņkārības pēc esmu ticies ar Isabellu vairāk nekā vienu reizi, lai redzētu, vai runa bija par “sliktu dienu”, nu, tā tas nebija, kā es pieredzēju..